NOVEMBRIS – PATRIOTISMA MĒNESIS

NOVEMBRIS – PATRIOTISMA MĒNESIS

Saikne ar pagātni. Pagātnes elpa. Katrs to izjūt citādi. Vēsture glabā visdzīvākās liecības par cilvēkiem, kuru nacionālā pašapziņa, garīgā pārliecība un enerģija vienoja mūsu tautu, briedinot nelokāmu apņemšanos – būt brīviem pašiem savā zemē. Mums ir ne vien jāsargā šīs liecības, bet arī jāmācās no tām – reizēm paraugoties uz šodienu ar aizgājušo paaudžu acīm. Valsts svētki ir tam piemērots brīdis.

Mums ir zeme, par kuru mēs varam runāt tikai vienā – sirds valodā. Dažreiz ir dzirdēts sakām, ka neatkarība mums iekritusi klēpī – gluži kā likteņa dāvana. Nē, tā nav taisnība! Kārlis Skalbe ir teicis, ka neviena tauta nav tik dārgi maksājusi par savu brīvību kā latviešu tauta. Mūsu ceļš ir bijis ciešanu ceļš cauri ērkšķiem. Atcerēsimies to šodien un arī turpmāk! Atcerēsimies to un apzināsimies! Ikviens no mums ir daļiņa no mūsu valsts, ikviens ir svarīgs un nepieciešams gluži tāpat kā Latvija ir svarīgs un nepieciešams nosacījums mūsu pastāvēšanai – mūsu darbam un mūsu dzīvei.

Saderība un saskaņa, kas allaž caurvijusi arī mūsu tautasdziesmas, kļuva par galveno vadmotīvu Latvijas valsts pamatu izbūvē. Šīs nav stabilas un taustāmas vērtības, ko var ielikt traukā un sargāt kā svētumu. Bet varbūt vajadzētu…

Daudzus gadsimtus  latvieši tikuši  malti un mīdīti zem svešu varu jūga, tomēr viņi turpināja godāt savu dzimtas pavardu. Čakli kopa savu zemi un radīja arvien jaunas gara mantas. Viena no svarīgākajām mūsu tautas iezīmēm, kas palīdzēja nostāties uz patstāvības ceļa, bija sapnis. Visam pamatā tika liktas idejas, gara un apziņas spēks. Zenta Mauriņa rakstīja:

“Ne tikai folklora apliecina latviešu tautas garīgumu. Baumaņu Kārlis, latviešu himnas autors, sarakstījis arī latviešu universitātes himnu, kad nebija vēl ne latviešu universitātes, ne arī latviešu valsts. Šis fakts vienmēr liekas skaists pierādījums domai, ka vispirms kāda lieta jāiecer un tikai tad tā var realizēties; sapņi rada īstenību…”

Savukārt kāds latviešu  saimnieks Vecpiebalgā  1877.gadā, kad brīva Latvija eksistēja tikai pārdrošu dzejnieku sapņos, testamentā bija atstājis 2000 zelta rubļu latviešu universitātei. Mēs varam būt lepni un pateicīgi par to, ka mūsu senčiem bija vīzija, bija ilgas un pārliecība par savu nākotnes valsti, un tieši tas deva viņiem spēku pārvarēt grūtības.

Bērnībā, kad uzsākam savu dzīves ceļu, uz pasauli veramies ar cerību pilnām acīm. Ir tik daudz jauna, nezināma, ir tik daudz brīnuma gaidu. Mēs klausāmies pasakas un vēlamies ātrāk kļūt pieauguši. Bet brieduma gadi pienāk ātrāk nekā  domājam. Mainās skats uz dzīvi, un pasaku vietā  ienāk proza. Un arī stāstnieki ir pavisam citi. Jautājums: kā šai ikdienas prozā nezaudēt  sapņa gaišumu un cilvēcību, ko izjutām un vēl joprojām izjūtam, ļaujoties pasaku burvībai? Tāpēc jauniešiem ir  jāapzinās, ka nesavtīgums un sirdsgudrība, ko gūstam no saviem vecākiem un vecvecākiem, ir svarīgākais dzīves kapitāls.

Ģimene un mājas. Ģimene un valsts. Mājas un valsts. Viss ir saistībā, nekas nepastāv pats par sevi.

Latvijas cilvēki ir gana sīksti, uzņēmīgi un gudri, lai izdzīvotu. Vēl vairāk – ne vien pastāvētu un izturētu, bet arī radītu unikālas kultūras un mākslas vērtības.

Varbūt reizēm šķiet, ka kļūst  arvien grūtāk, jo katram par savu dzīvi un darbu ir jāuzņemas atbildība. Nemitīgi ir jāizvēlas. No tā gadās arī pagurt. Taču visi šķēršļi ir pārvarami. Nekaunēsimies lepoties ar sekmēm un turpināsim tikai tāpat uz priekšu, katrs darot to, kas vajadzīgs viņa jomā un atbildības lokā.

Jums ir  vesels klāsts jaunu iespēju –  esiet  sapņotāji un  atklājēji, jo valstij ir vajadzīgs gan  radošais gars, gan uzņēmība, pacietība un atbildība sasniegt  izvirzītos mērķus. Ir vajadzīga iecietība un cilvēcīgums, atzīstot un respektējot ētiskās un estētiskās vērtības. Es novēlu, lai mēs – visi spīdolieši-  šīs spējas un vērtības uzturētu un attīstītu savā turpmākajā dzīvē .

Dievs, svētī Latviju!

Kategorija(s): Bez tēmas

Nav komentāru

Komentāri šim ierakstam ir slēgti.