Dzeja vieno/ Plaisa stiklā

Dzejoļi no 7. ib

Alise Brice

Bēdas

 

Katru rītu viņa pamodās bēdās

Katru vakaru viņa aizmiga bēdās

Viņa nejuta ne prieku ne dusmas bet tikai bēdas

Šīs bēdas bija kā bedre nebeidzami dziļas

Viņa bija iesprūdusi

Iesprūdusi bez glābiņa

 

Jēkabs Gulbis

Karu karo drosmes vīri,

Baisas takas staigādami.

Ik dieniņu, ik naksniņu

Lejot sviedrus un asinis,

Sargā savu tēvuzemi.

Visā spēka godībā.

 

Ieva Jansauska

Dzeja var būt tik viegla

Un līksma kā mākoņi,

Un dzeja var būt tik dziļa

Un skumja kā visdziļākais okeāns.

Tā spēj vienot cilvēkus tā,

Kā to nespēj neviena saruna.

 

Kaut kas tālumā mirguļo.

Stikla lauskas spīd,

Tik spoži un skaisti kā dimanti.

Izstiep savu roku,

Un saķer cerību, kas aizlido garām.

Tā tev atklās gaismu,

Kas ir spožāka par jebkuru stiklu.

 

Madara Joma

Sirds kā stikls

Sirds ka stikls kūst un plīst,

Bet nezin vai tas būs drīz.

Viens sitiens – bus stikla lauska,

Viens vārds – būsi tik tālu kā Bauska.

Nenāc pie manis, es meiginu kļūt jaukāks.

Es zinu, ka es nevaru,

Atgriezt laiku un kļūt jaunāks.

 

Karlīna Kaprāne

Vērotājs

Katru vakaru viņa skatījās saulrietu,

Katru rītu saullēktu.

Gaisma, kas radīja laimi.

Gaisma, kas radīja prieku.

Katru nakti viņa skaitīja zvaigznes,

Katru dienu mākoņus.

Ar domu, ka kādreiz viņa būs kāds no tiem,

Ar domu, ka kādreiz viņa būs redzama.

 

Damiana Karpoviča

Dzīve ir taka, varbūt nav viegla,

Varbūt ar šķēršļiem, ka citiem šķiet.

Saņemies, stipri un pārbīdod kājas,

Ar paceltu galvu pa dzīvi tev iet!

 

Lelde Krista Krilova

Zinātu es

 

Šī pasaule liela,

Bet es esmu mazs.

Šo zemi un tautu

Kaut zinātu es.

Kurš dara tev pāri,

Lai dabūtu kāri?

Kurš rada šo sauli,

Lai gaismu mums nestu.

 

Kārlis Krūmiņš

Rudens Ceļš

 

Šodien saule spoži spīdēs,

Pīles upē ātri slīdēs.

Drīz jau lietus lāses kritīs,

Lācis ziemas guļā bridīs.

 

Rudens mani biedē,

Manu drosmi kliedē.

Skatoties uz vēju-

Visu sasniegt spēju.

 

Pakāpšos uz kalna,

Tālumā man balva.

Tālu ceļu veikšu,

Jaunu sevi atklāt steigšu.

 

Ance Spalva

Es pieveru acis,

Un manas metāla durvis atveras…

Ābelē stikla āboli atrodas…

Tie krīt

Un plīst kā sapnī

Vai es atrodos sapnī?

 

Evelīna Vārna

Pārdomas

Viens savā istabā,

Viens savās pārdomās,

nevarētu iedomāties

Vienam pašam pa pasauli iet,

tam vajadzīga drosme,

tam vajadzīgs spēks,

lai izietu pasaulē

un pierādītu sevi,

bet domas mani šauba,

Vai tas ir to vērts?

 

Elza Kristīne Vintere

Aiz loga spīd mēness bāls,

Palodzei pieskaras miglas vāls,

Redzu, kā līgojas vītols tāls,

It kā līgotājs būtu šķidrs māls.

Es domāju pie sevis,

Kā lai ātrāk nokļūtu pie tevis?

Rīt pilniem spaiņiem līs,

Minot pedāļus ziedi vīs.

 

Odrija Virbale

leplaisājušā stikla atspulgā mirdz

Rudens lietus lāses

Kas atminās vasaras slāpes

Ar sirds sāpēm

Kā dāvanām jaunām

Caur piedzīvotām emocijām

Un domām par tām

 

Dzejoļi no 7. kom

Jūlija Gorska

Ceru cerēdama, 

Gaidu gaidīdama, 

Glītu, staltu ļipaini, 

Stikla lauskas lasīdama, 

Rāmu trusi gaidīdama. 

 

Juris Kalnietis

Otrās mājas

Peldbaseins man otrās mājas,

Ieejot es velku čības kājās,

Jaku pakaru, kur klājas,

Jo par nekārtību dežurantes rājās.

 

Komanda

Ar draugiem gribam mēs

Sasniegt mērķus augstākos.

Peldēt ātri, šķeļot viļņus

Zilos hlora ūdeņos.

 

 

Romāns Klyavzer

Zaķis Mežā

Tur zaķi mežā ātri staigā,

kur cilvēki stiklu plaisā,

kad zaķis plaisās ātri staigā,

kā rozes galā kāju plaisā.

 

Elza Popluga

Dziļi pļavā

Vai esi bijis dziļi dabā?

Ar basām kājām rasas pļavā?

Kas latvietim tik raksturīgs,

Un manos gēnos ierakstīts.

Kā stirna staigā savā vaļā,

Es atkal dodos dziļi pļavā.

 

Gustavs Pranaitis

Dzīve jāsvin katru dienu,

Katra diena ir kā joks.

Vienu dienu cukurvate,

Otru dienu brāziens mazs.

Tas nekas, ka dažreiz suta,

Tas nekas, ka dažreiz sals.

Galvenais, ka katra diena

Jāsvin katram tā no sirds!

 

Roberts Rāzna

Ejot uz skolu ieraudzīju-

Ak, cik krāšņas koku lapas!

Žēl, ka tās tik trausli skatās

Rudens salnu aukstās skavās.

 Un

Sabirst lapas sīkās lauskās.

 

Mārtiņš Sniegs

Sliktā atzīme

                                                          

Slikta atzīme kā asa stikla lauska sirdī dur

Skolēns bažīgi dienasgrāmatu rokās tur

Karstas asaras pār vaijgiem rit

Un apsolās māmiņai centīgāks būt rīt.

 

Madara Umbraško

Vārds

Katram vārdam ir neizmērojams spēks,

Tas var celt, iedvesmot un gāzt.

Arī neizteikts vārds var pateikt daudz,

Kādus neredzamus šķēpus lauzt.

 

Kristers Višņevskis

Klase

Spīdolā es esmu jauns,

Nemācīties šeit ir kauns,

Manā klasē draugu daudz,

Centīsimies kopā augt.

 

Dzejoļi no 7. soc

Adrians Agarskis

Motivācija sev

 

Spīdolas moto man galvā skan

‘’Savu lomu iestudēšu es pats’’

Dot vislabāko no sevis

turēt godā solos

Visas zināšanas gūt

Un pie grūtībām dzejoļus rakstīt

Tajos slēpto brīnumu meklēt

Lai tie dod gaismu tuneļa galā

Gan man un maniem draugiem

 

Emīlija Anna Butkus

Dāmas, dāmas,

Tik skaistas dāmas!

Iet ceļa maliņā

Ar garu, garu kleitiņu,

Brūnu ar baltu, zilu, pelēku.

Cik daudz krāsas ir uz skaistules!

 

Adriana Eltermane

Maza meža mellenīte

Sēž uz lapas domādama

Kad nu atnāks lielais zaķis

Paņems to un apēdis

Pēkšņi nāk nu bairgais vilks

Zaķis aizskrien tālu prom

Mellenīte nobīstas

Un nevar vairs nu pakustēt

Uznāk lielais, bargais vējš

Vilkam paliek ļoti auksts

Mellenīte droša skaista

Sēž un skatās debesīs

 

Nameda Holendere

Rudens lapas

Kad parādīsies skaistās lapas?

Skatos te un skatos tur un neatrodu mieru it nekur.

Kur ir sarkans, oranžs kur ir dzeltens?

Kur kavējas skaistās lapas?

 

Anete Kraukle

Sniegs kalnā spožs,

Tik spožs kā mana nākotne.

Koks kalnā košs,

Tik košs kā mani sapņi.

 

Greisa Izabella Laizāne

Ir tumša nakts un zvaigznes krīt

Un Tavā sirdī drosme mīt.

Tik spēcīgs, centīgs, attapīgs,

Lai arī viss ir pelēcīgs.

Neskaties tais krāsās blāvās-

Jūti ar sirdi, tā mieru dāvās.

 

Samanta Misune

Rudens

 

Cauri ielām ejot,

Lapas sāk dejot.

Es jau sāku dzejot,

Kamēr citi sāk mežā klejot.

 

Klasē jaunā esmu es.

Visi glaunā tērpā mēs.

Jaunas atmiņas mēs radam,

Jaunu startu sākam mēs.

 

Šarlote Linda Muceniece

Rudens

 

Kad vakars sāk ātrāk pienākt,

Un gulēt es eju ātrāk,

Kad saldā tējas smarža piepilda telpu

Un grāmatu lasīšana mani atkal saviļņo,

Tad zinu,

Ka rudens ir atkal sācies.

 

Amanda Poča

Patiesība

 

Labsirdīgs palīdz

Cietsirdīgs traucē,

Jauks atbalsta

Nežēlīgs sāpina.

Labumu ciena,

Ļaunumu soda.

 

Klinta Rune

Neviens nav tik vienāds.

Katrs atšķirsies vienmēr.

Censties būt kādam citam

nav tik gudri.

Aizmirst savu nozīmīgumu

nav tik smieklīgi.

Katrs ir atšķirīgs, un tas ir labi.

Cita dēļ nemainies nekad!

Saproti savu vērtīgumu

un citiem neļauj to sabojāt.

 

Megija Strence

“Bailes”

 

Uz jauno skolu dodos es,

ar drosmi pārvarēt bailes.

Bailes pārvarēju es,

dodos priekšā pie tāfeles.

Pasvītrošu visas galotnes,

un saknes atradīšu es.

 

Samanta Šteina

Zvaigžņotās debesis

 

Tāds klusums un miers šovakar.

Es veros zvaigžņotās debesīs.

Iezogas satraukums kā salcoša jūra,

Tā bango un viļņus sāk šķelt.

Es drosmīgi veros tālumā, man nav bail.

“Viss izdosies!” es klusu čukstu sev.

 

Evelīna Eva Vidiņa

Mākoņi

 

Cilvēki ir kā mākoņi,

Katrs atšķirīgs.

Bet līdzība pastāv

Visos un visur.

 

Cits acu žilbinošs,

Viens rūgts kā rutks,

Otrs salds kā medus,

Trešais mierīgs kā upe.

 

Saulei uzspīdot,

Visi maina savas krāsas.

 

Rēzija Volberga

„Vētra“

 

Vētra – mans nepieklājīgais draugs.

Stāstu, rādu un mācu, kā labam kļūt.

Kā mieru un skaidru prātu dzīve rast.

Bet šis tik trako un haosu raisa,

putekļus gaisā triec

un dzīvi virpulī maisa.

Mans trakais draugs,

nāc iesim kopā līdzsvaru meklēt

un pasaulē šajā kārtību viest!

 

Ksenija Zaiceva

Februāris

 

Februāris,februāris

Nāk pie mums ar mīlestību,

14. februārī-

Mīlestības pilna sirds.

Ja tu kādu mīli,

Dāvini tam ziedus.

 

Elīza Vuškārniece

Pa apli

 

Saule silda zemīti,

Zemīte audzē maizīti.

Maizīte baro pasauli,

Pasaule dod dzīvīti.

Dzīvīte dod laimīti,

Laimīte dzīvo pasaulē.

 

Dzejoļi no 7.vid

Beāte Drusta

 

Labu balvu dabūšu

Ja ar savu galvu domāšu

Jaunais skolas ceļš

Jau gaida

Drosme šogad vajadzīga

Ceru ka labi ceļi

Mani gaida

 

Kirils Deškevičs

Atnācis rudens

Ir atnācis rudens
Skaistu laiku atnesis
Nezied vairs ziedi
Un putni savas dziesmas nedzied

Ir atnācis rudens
Priecīgo noskaņu atnesis
Sākas skola rīt
Un agri celties man vajag atkal

 

Edgars Eglītis

Mistiskā roze

 

Pļaviņā mistiska rozīte reiz auga

apbrīnojama, skaista, kristālskaidra

ik dieniņu tā ziedēja tik vēl un vēl

Tā bijusi tur, kad pļaviņa vēl ne!

 

Visi, visi to apbrīnoja dienu un nakti,

kā cilvēki, tā dzīvnieki bija kā traki!

Rozīte palīdzēja ikkatram un ikvienam

No nabadziņa līdz vīrām brangam

 

Bet kāds gribēdams to paturēt sev

Noplūca to un kaput!

Tā izgaisa, jo tā bija domāta visiem

nevis kādam atsevišķam

 

Pēteris Endzelis

Dzejas dienas

 

Pirmais konkurss jau ir klāt –

Dzeja vieno – plaisa stiklā!

Dzejotājiem tā ir liela diena,

Kādam tā ir tikai atzīme,

Vēl kādam – īsts izaicinājums,

Bet mūs visus vieno dzeja.

 

Ksenija Filatova

Melnbalts

 

Melnbalts dzejolītis ir šis,

Šajā dzejolīti tikai melnbaltas svītras ir,

Jāiet uz priekšu, neskaties uz tuneļa galu,

Jo katrā tuneļa galā ir melns vai balts gals,

Es nezinu, kā beigt šo dzejolīti,

Bet melnbaltā zebra teiktu – dzīvo glīti.

 

Elizabete Tīna Īle

Tulpju Meitene

 

Meitene atvēra acis,

Pamostoties tulpju laukā,

Pamanot vienu atšķirīgu ziedlapiņu no citām tulpēm,

Ziedlapiņa uz zemes gulēja.

Palikusi viena pati tulpe.

Mazā meitene pacēla tulpi, jūtoties skumja,

Kad devās prom, meitene atbalstīja ziedu, viņas rokās,

Aiznesa ziedu uz mājām.

Dodot ūdeni, svaigu augsni un mīlestību, katru mīļu dienu,

Laiks ritēja un šī viena ziedlapiņa,

Kļuva par daudzām ziedlapiņām.

 

Armands Juhņēvičs

Laikapstākļi

Vasarā

 

Vasarā nu karsti bija

Arī ļoti maz nu lija

Ogas augi nokaltuši

Ārā gan nu bija klusi

Ne putni dzied ne bites dūc

Tagad tikai traktors rūc

 

Grieta Kasparinska

 

Kāds drosmīgi ziemā ieskrien jūrā,

Kāds drosmīgi vētrā klints malā stāv,

Kāds drosmīgi aizsietām acīm skrien tumsā,

Kāds drosmīgi neigaisā lauka vidū stāv,

Vai tā maz ir drosme vai pārgalvīgs lēmums?

Drosme ir tad, kad īstajā laikā spēj pateikt

NĒ!

 

Emīlija Emma Kļava

 

Tik interesanta, koša, gaiša.

– Tā ir mana skola.

Tik daudz draugu, zināšanu.

– Tā ir mana skola.

Tik daudz aizraujošu piedzīvojumu.

– Tā ir mana skola.

Tik daudz matemātikas, valodas.

– Tā ir mana skola.

Tik daudz dziesmu nodziedāts.

Tik daudz skaistu vārdu teikts.

Tik daudz pamācību iemācīts.

– tā ir mana skola!

 

Patrīcija Krūmkalna

Dvaša

 

Pūt vējiņ pūt

Aizpūt mani jūriņā

Tur kur nav ne viena paša

Cilvēka dvaša.

 

Dita Kulbe

AUGUSTS

 

August, beidzot ir pienācis

Septembris un skola pēc meneša būs klāt

Pēdējais vasaras mēnesis

Laiku labi un jautri kopā ar draugiem jāpavada

Bet par skolu aizmirst nevar

Pirkt klades, zīmuļus un grāmatas nu var

Vasara, vasara, vasara

Drīz tie prieki beigsies

Un nu vajadzēs uz skolu steigties

Augusts, pēdējais vasaras mēnesis

Izbaudi un pavadi to jautri

Bet skolā arī jautri ies

Tādēļ nevārdzīvo ja vasara beigsies

 

Jānis Misuns

Stress

 

Rokas dreb un domas skrien

Publiskajās runās burti lec pa lappusi

kamēr mute dzied

viss ķermenis atsevišķi

katrs pats par sevi

domas visos virzienos

pārvērš vārdus dzeloņos

 

Vlads Petjukevičs

Skola

 

Katru rītu ceļos agri,

Skatoties, kā uzlec saule,

Steigšus taisos es uz skolu.

Skolā satieku daudz draugu,

Kopā stundā sēžam klusi.

Mācamies mēs ļoti čakli,

Pildām visus darbus ātri.

Jautājumus uzdot protam

Atbildes uz tām mēs zinām.

Stundu beigās visi kopā-

Draugi, skolotāji, es

Dodamies uz mājām.

 

Luīze Plone

Spīdola ver jaunas durvis,

Paver jaunas iespējas un mērķus,

Īstenot tos var ja grib.

Daudz ir jāmācās nu dien,

Olimpiādēs skola jāpārstāv.

Lai pats ar sevi lepotos,

Atceries- MĀCĪTIES!

 

Sāra Roziņa

Šodien sporta diena Vilcē,

Klase saliedēta trasē,

Zelta saule spoži spīd,

Slapjā zāle ļoti slīd.

 

Luīze Keita Spalva

 

Saulespuķe pļavas vidū

Sēž un skaisti rotājās,

Savas zelta lapiņas

Viņa tver pret silto Sauli.

Pēkšņi nāk Ziemeļvējš,

Nopūš visas lapiņas,

Tagad puķe nav vairs Saules

Tā ir tikai parasta puķe.

Uzspīd daži saulesstari,

Puķei ataug lapiņas,

Tagad tā kļūst skaista braša,

Tā ir mūsu skaistā saulespuķe!

 

Kate Vilcāne

Vai varu es?

 

Vai varētu es dabūt kādu domu

Vai katrā dienā labu omu?

Vai varētu es gūt tavu tuvumu

Vai lielu guvumu?

Vai varu nepieļaut es kļūdas,

Jo dienas jau liekas grūtas?

Vai tiešām tās jūtas tik grūti teikt 

Un pēc tam to visu arī veikt?

 

Madara Zīberte

Vakar vēl tik domājām

Šodien sēžam solā jau

Zinātkāri, drosmīgi

Un vēl mazliet kautrīgi.

 

Diāna Zīriņa

Vēlmju pilnais debesu lauks

 

Skatos naktī piķa melnajās debesīs

Vēroju spožās zvaigznes

Kas uz tumšā debesu lauka kā

tūkstošiem vēlmju tur lido

Kaut tik tās visas varētu noķert

Katru vismazāko ieceri piepildīt

Zeltainais pilnmēness kā vislielākā no visām vēlmēm raugās uz mani

Itkā ko sacīt tas vēlētos

Ilgi un ilgi skatos uz to

beidzot saprotu ko mēness man pavestīt cenšas

Uz tā zelta maliņas saskatu iedvesmas pilnu vēsti

Varbūt ja kārtīgi pacentīsies

Tad simts jūdžu tālās zvaigznes pašas Tev siltajā rokā iemīsies

 

Anna Zīverte

Atmiņas

 

Es mīlu Tavu smaidu, Tavas acis

To laiku, kuru mēs pavadījām kopā,

Un tos momentus, kurus es esmu pat aizmirsusi,

Lai kur tu šobrīd nebūtu, manā sirdī un prātā vienmēr paliksi

 

Sofija Jete Žilinska

…maijs

 

Centība nu rāda mēli

Gribas dārzā spēlēt spēli

Atkal skolā sekmju laiks

Galvenais, lai mammai smaids

Prieks, ka tētim mierīgs prāts

Un tas saulē klusām krāc

 

Dzejoļi no 8. ib

Gundars Agarskis

Visuma noslēpumi

 

Ko tu tur slēp, Visumiņ?

Mēs uz Zemes esam ziņkārīgi,

Kas tev tur ir, aiz visa tā,

Aiz miljardu zvaigznēm un planētām

Cik daudz spēku un enerģiju vajag?

Lai kaut mazāko daļu redzēt.

Pasaki man šo, vai tiešām?

Tiešām nav beigu kosmosā?

 

Diāna Aizezera

Izturīgi vājais stikls

 

Vecāki mums vienmēr stāsta,

Stipram dzīvē būt kā stikls,

Taču pieliekot par lielu spēku,

Plaisu stiklā redzēt varam.

Nedaudz vairāk uzspiežot,

Pat izturīgais stikls lūzt,

Arī cilvēkus līdz sāpēm spiežot,

Sirds kā stikls plaisās lūzt.

 

Alise Āriņa

Atbildes

Dzīve rit un rit ka nemitīgs skrējiens,

Bet reizēm labāk ir apstāties.

Sajust sevi, savas domas.

Savas emocijas un sev apkartējos.

Dažreiz, tas liek aizdomāties,

Par sevi un citiem.

Reizēm raisa jautājumus,

Kas? Kur? Kādēļ?

Bet atbildi vari sniegt tikai tu

Ieskatoties sev vēl dziļāk kā jebkur!

 

Aleksis Butnārs

Lauki

 

Lauki ir tā vieta

Kur tev nodeg tauki

Jo ome tev vienmēr

Liek ko fizisku darīt

Lauki ir tā vieta

Kur klusums ir liels

Vienīgais ko dzirdi

Ir skaņas no dabas

 

Aigars Freimanis

Drosme

 

Bija parasta diena

Es pamodos ar prieku

Vēlējos uzsākt savu dienu

Bez nekāda stresa,

 

Bet tad es atcerējos

Šodien man ir eksāmeni,

Sāku satraukties

Ko nu darīšu ja nenolikšu eksāmenu

 

Mana mamma man kaklu noraus no pleciem

Centos nomierināties,

Bet nevarēju

Kad tiku skolā es biju kā slapja lupata,

 

Beidzot iegāju eksāmenu zālē atcerējos

mammas teikto

”” Ej cauri ar drosmi un arī tiksi cauri”

Atceroties tos vārdus piepildījos ar drosmi

 

Eksāmenu rakstīju labāk nekā nekad

Ātrāk nekā nekad

Beidzot eksāmens bija pabeigts

Kad izgāju no zāles es nomierinājos un turpināju savu dienu.

 

Ivanda Klyavzer 

Ja gribi – ņemies, dari

 

Nav jau visiem jādzejo,

nav jau visiem jāglezno,

nav jau visiem jāmuzicē.

Katram savi ceļi ir.

Izpausmei nav robežu,

bet ja gribi – ņemies, dari!

Un ja rokas laižas lejā,

pacel atpakaļ un ej!

Ja tas tevi nemierina,

nedari tad vairs neko,

jo ja dzejnieks naktīm nedzejotu,

un ja mākslinieks nolemtu: “Nav man mūzas šodien.”,

un ja komponists padomātu: “Ai, nav man talanta.”,

dzīvotu mēs visi bez nekā.

 

Martens Lānso

Bailīgais

 

Bailīgais bedrē krita,

kur viņam likās viņu sita,

kur būdai liekas cena lēta,

un tai apkārt nav pat sēta.

Vilki daudz uz viņu kauca,

visi ar smiltīm viņu jauca,

verdošu ūdeni virsū lēja,

suņi ar uz viņu rēja.

Bet tad pa garām trepēm kāpa,

lielu rētu tagad lāpa,

varbūt kādreiz kāps uz zara,

bet galvenais ka darbu dara.

 

Ričards Lisovskis

Stikla tiltā nonākot līdz plaisai,

Lielai, pavērtai un baisai,

Daudzi ļaudis apstāsies,

Griezīsies un projām ies,

“Šis ceļš ir daudz par grūtu man”,

Viņu sūdzības tik skan,

Bet tie daži, kas drosmīgi,

Uzcītīgi, centīgi,

Abus galus savienos,

Ielāpus tie izkārtos,

Un, tilta gala nonākuši,

Būs veseli un pārtikuši.

 

Līva Līcīte

Meli pār manām lūpām nāca pavisam viegli

Tas bija biedējoši

Mans lielais smaids pazuda

Meli bija daļa no manas nožēlojamās rutīnas

 

Kāpēc?

Vieglāk ir būt vīzijai kas cilvēkiem ir galvā…

nevis kas tu patiešām esi

Es negribu nožēlot savu atklātību.

 

Nikola Millere

Pērsijam

Man šodien jautāja, no kā tu baidies bērns?

Es atbildēju, ka ne no kā!

Taču taisnība bija cita…

Ko neatklāju es.

Man vienmēr ir bijusi saikne ar ūdeni.

Smieklīgi to tagad teikt,

Bet nesen man sametās baisi,

Par domu, ka slīkstu es.

Tomēr bail man nav no tumšā ūdens,

Kas saulē zaigo kā debesu spogulis.

Vai no bezdibeņa, kam vidu apsedz baltā migla,

Kas dod tam noskaņu jaunu.

Bail man ir no slīkšanas, kur citur.

No slīkšanas maldu domās par mani.

Visi domā, ka esmu varonis, kas glāba pasauli,

Taču patiesībā es glābu tikai sevi.

 

Kārlis Juris Vidiņevičs

Kosmosa noslēpumi 

 

Visuma noslēpumainība slēpj visu kas ir, 

Zvaigžņu gaismu eksplozijas rada drošību. 

Kaut melnākajos nostūros un caurumos, 

Atrodas nakts savai dienai. 

 

Rodrigo Zaharčenko

“Ak vai, ieplaisāja!”

 

Spēlējos mammas istabā

ar mašīnām, spēļu pistolēm.

Sāku vairāk lēkāt un dauzīties.

Sāku plivināt rokas.

 

Ups! Mammas mīļākā vāze gandrīz saplīsa!

Mamma ienāk istabā, un izbrīnās.

Viņa saka

“Ak vai, ieplaisāja!”

 

Samanta Žebrovska

Mājas

 

Skrienam mēs pa pasauli,

Nezinām uz kurieni,

Nezinām no kā,

Bet vienā brīdī mēs apstāsimies.

Mēs beigsim skriet laimi meklējot,

Attapsimies kādā vietā

Un to vietu sauksim par mājām,

Tur mēs atradīsim savus mīļos,

Un savu vietu šajā pasaulē.

 

Dzejoļi no 8. kom

Katrīna Apaļā

Salauzts, bet skaists

Kādā pavasara rīta ejot gar jūru,

Es pamanīju salauztu stikla pudeli.

Sīkie stikla lausku gabaliņi

Izskatījās kā kristāli.

Iespējams, ka citi to redzētu kā neko vairāk par atkritumiem,

bet es saskatīju, ko skaistu!

Es pacēlu vienu no lauskām,

un spožās rīta saules stari spīdēja cauri stiklam, veidojot varavīksnes atspīdumu.

slapjās smiltis pilnas ar maziem akmentiņiem mirdzēja dažādas krāsas.

sarkanas, oranžas, zaļas un zilas…

tas viss, pateicoties kādai netīrai, sašķaidītai stikla pudelei…

 

Līna Avotniece

Plaisa brillēs

Šorīt es atklāju

Pasauli jaunu.

Mostos no rīta,

Taustos pie gultas,

Meklēju brilles,

Saprotu – nav.

Atceros naktī,

Kad modos dziļā,

Kaķi laist ārā

Medībās agrās,

Bij krakšķis kluss

Zem kājām ass.

Taustos zem gultas…

Jā – atrodu, uzlieku!

Man brillēs plaisa.

Bet pēkšņi redzu

Es pasaules divas!

Kura tā īstā?

 

Artuss Gasners

Vasara, vai dzirdi ko rudens čukst?

Viņš čukst, ka tev jādodās atpūtā.

Tu vari viņam iepūst siltu dvesmu

Bet vakari vienalga būs par dzestru.

Tu vari viņā ieliet siltu lietu.

Bet viņš vienalga gribēs, lai tu ietu..

Dzīvosim rudenī, kas ir tik īss

Pāris mēneši, kad visu laiku līs…

Vai zini, kas rudenim čukstēs saldi?

Ziema – kas ar aukstumu skaldīs un valdīs

Pavasaris atnāks ar saules stariem

Viss ziedēs un smaržos pēc ābeļu zariem…

Vasara, ej droši atpūtā

Tiekamies atkal nākamajā gadā…

 

Elīza Indriksone

Dvēseles spogulī

 

Jau šos gadus daudzos,

Savā dvēseles spogulī es raugos,

Es uzpūšu uz tā savu dvašu

Un uzzīmēju cilvēciņu brašu.

Iztēlojos, ka tā esmu es,

Un, ka nebaidos no nekā uz pasaules,

Tomēr šī spoguļa stiklā ir plaisa,

Un tā ir diezgan baisa.

Bet es ticu, ka plaisa mani netraucēs,

Jo spoguļa atspulgs mani aizstāvēs.

 

 

Alisa Kiusi

Ģimene

 

Jūties varošam un drošam!

Būt mīlētam un aizsargātam.

Spēks, stiprums un trauslums kopā.

Tik brīnumaini iet roku rokā.

 

Kā stikls!

Stikls kurš saulē zaigo un silda.

Auksta pārsteidz ar ledus ziediem,

Kā maģiskiem tēliem viediem.

 

Stikla kā mana ģimene.

Tūkstoš dažādu izjūtu veidotāja,

Manas pasaules krāsotāja.

 

Mans stikls ir stiprs!

Tik stiprs, ka es varu atļauties būt plaisa.

 

Emīlija Malbārde

Plaisa stiklā

Plaisa stiklā ir,

kā pateikti vārdi,

to nevar neredzēt tāpat,

kā aizmirst jau pateikto.

 

Anete Mētere

 

Ieelpo.

Kad nevari elpot,

Un viss ap tevi brūk.

Sēdi klusi, runā lēni un klusi.

Saki sev lietas, ko teiktu kādam, kuru mīli.

 

Roberts Misiņš

Plaisa stiklā būs tulīt

Domāju tik pataustiit

Es te roku sagriezu

Kokā tomēr ieskrēju

 

Roberts Miščenko

Tā arī beidzās saulainā vasara.

Atceroties to, man nāk liela Asara.

Silti atceros kā es to pavadiju,

Prieku ko man tā veltīja.

Ļoti es to izbaudīju.

Lūk tā pagāja mana vasara.

 

Kristīne Ieva Ozola

Es ienāku skolā

Plaisa ar skolotājiem

Es ienāku klasē

Plaisa ar draugiem

Es ienāku mājās

Plaisa ar vecākiem

Varbūt plaisa ir manī?

 

Elīna Pedkovica

Plaisa durvīs

plaisa durvīs, redzu caur to

līdz galam nesaprotu ko

paveru durvis nu man ir skaidrs

fantāziju pasaulē jaunu es redzu

ne skolas ne bēdu

nav šajā pasaulē

vien manas tik vēlmes

atrodas šeit

 

Elīza Putāne

Dzīves plaisas

Tie tur ir bijuši.

Un es vaicāju,

Kā tas bija?

Bet tie vienmēr atbild vienu un to pašu.

Tas bija grūti…

Kā staigāt pa stiklu

Un vērot to plaisājam.

Tas bija tik ļoti grūti.

Ir atškirība starp dzīvot

Un dzīvot laimīgi.

Gluži kā ir atšķirība

Starp spert soli un iet.

Tad nu daži izvēlas vieglo ceļu.

Tie dzīvo un sper tikai dažus soļus,

Jo nevēlas riskēt,

Lai redzētu stiklu saplaisājam.

 

Marta Vugule

Stikla plaisa rožu krūmā

 

Stikla plaisa rožu krūmā

Tā ir asa un mīļā

Iedzeļ un atvainojos

Es piedodu bet neaizmirstu

 

Rožu krūmā stikla plaisa

Roze ir asa tāpat kā Stikla plaisa

Tās abas iedur un neatvainojas

Es nepiedodu bet neaizmirstu

 

Dzejoļi no 8.soc

Anna Marija Avota

Lauskas stiklā ir tās,

kas visu redzamo caur to padara greizu un nepareizu.

Nevienam nepatīk lauskas.

Taču vai kāds kādreiz tajās ir ieskatījies?

Ieskatījies, cik patiesībā tās ir skaistas?

Es esmu ieskatījusies lauskās kuras ir stiklā.

Ir briesmīgi justies, kā kādai no tām.

Man patīk skatīties lauskās kuras ir stiklā.

Cilvēkiem jāsāk saskatīt skaisto…

It visā.

Arī lauskās stiklā.

 

Jete Burkāne

Vecais meža onkulis

Mežā dzīvo vecais onkuls

Vecais īgnais meža onkuls

Visi viņu baigi spītē

Neviens viņu nemīlē

Vecais onkuls baigi glumis

Nav nekas kas viņu mīl

Nevar ieskatīties iekšā

Vecā meža onkulī

Vai galvenais tas no āras?

Vai kas mīt sirsniņas iekšā?

Ar vienu skatienu uz viņa

Vairāk viņā neskatoties

Vecam onkulim vien bij

Viens mazītiņš meža draugs

To viņš sauca zaķa ļipa

Maza sīka pele mīļa

Kas onkulim prieku dod

Kas gan vecā mežā zinātu

Ka zaķa lipa veco glābs

No mūžīgām bēdām vienam

No mūžīgām aprunām.

 

Dārta Eihentāle

Ja brauc pa lielceļu un apdzen citu,

tad riskē pazaudēt pat stiklu.

Uz ielām skaties zaļo gaismu

Un turi gaitu vienmēr taisnu!

 

Beatrise Jansone 

Skatos caur logu, koka logu,

Sasmacis gaiss, pa logu skats baiss,

Tā stikls mikls, sācies rudens cikls,

Ārā migla stipra, vējstiklā lapas lipa

Skatos caur logu, koka logu,

Redzu es rudeni, kaut gaidu es puteni,

Gaidu ko baltu un saltu,

Bet redzu tik malku un talku

Skatos caur logu, koka logu

Ārā stāv motocikls, tā stikls mitrs

Ārā sāli kaisa, motocikla stiklā plaisa.

 

Amēlija Annija Ķerve

Cilvēks kā māja

 

Vai cilvēks var būt māja tik silta jauka un mīļa.

Cilvēks kam smaids, kā pirmais saules stars no rīta.

Katram ir cilvēks tāds ar kuru justies, kā mājās, kad esi alā, vai otrā pasaules galā.

Tāds kas izgaismos un sasildīs drūmu, drēgnu dienu.

Tāds, kas samīļos kad paliek skumji ap dzīvi.

Tāds, kas nedusmosies par niekiem, bet priecāsies par saules rietiem.

Cik labi, ja katram ir tāds cilvēks kā māja.

 

Alise Labore

Plaisas 

 

Vai tiešām mēs tik jauni, kusīsim šajā karstajā liesmā  kā sniegpārslas? 

Vai tiešām tu liksi man paisāt vairāk un vairāk ar katru skatu, vārdu, domu 

Tu plēs mani vairāk un vairāk ar katru dienu, stundu, minūti

Un ko tagad? Ko lai dara? 

Tu aizmirsti mani un es izkūstu kā cukura drupačas tavā rīta kafijā

Bet ko lai daru es, kā mēness bez zemes vai zeme bez mēness es turpinu griezties, lai atkal atrastu tevi.

 

Emma Oša

Neveiklā steiga

Telefons zvana ik dienu

Bet man vajag pārslām pienu

Tāpēc uz veikalu tik skrienu

Gūstu veikalā es mieru.

 

Skrēju ātri – nedomāju

Lielo bedri neredzēju

Pēkšņi ārā krita tas

Nu vairs nestrādā nekas

 

Ar bailēm griezu otrādāk

Vajadzēja darīt savādāk

Telefona ekrāns plaisās

Asaras man acīs taisās

 

Mamma mani nebaros

Lamās visos nedarbos

Telefons ir šķaidīts

Mājās neesmu gaidīts

 

Eva Petzāle

Ieraudzīju plaisu baigu,

Redzēju to ļoti maigu,

Katru plaisu baltu, skaistu,

Plēsu to kā trauslu lausku.

 

Liku lausku baltā maisā,

Nogādāju zvaigžņu kausā,

Izlēju to nakts tumsā,

Piecēlos es zvaigžņu gaismā. –

 

Anabella Radziņa

Es neesmu labs cilvēks

Es sāpinu tos, kurus es mīlu,

Vienīgais veids, kā es varu mīlēt

ir manas zināšanas no interneta,

es neesmu gatavs mīlestībai,

tomēr es ilgojos pēc tās,

es ilgojos pēc tā,

lai gan es zinu ka es viņus sāpināšu,

es saplēsīšu viņa sirdis plaisās

vienā veidā vai citā.

 

Paula Rubene

Mūsu ābele

 

Es vēl atceros pirmo reizi kad tikāmies.

Zem ābeļ koka tevi lietū atradu,

tu raudāji, raudāji kopā ar lietu-

taču dāvāji man vēsu spožu smaidu.

Šo vēso, spožo smaidu tu devi man ikdienu,

un ikdienu tas jo spožāk tas man palika atmiņā.

Atmiņā spožā – kas pilna ar tevi,

bet šī atmiņa tagad koža.

Es atgriezos pie mūsu ābeļkoka –

kur pirmo reizi tikāmies.

es jūtu lietu,

tā laikam biji tu, šī atmiņa vairs nekož, ne smeldz, bet gan spoža un vēsa kā tavs smaids, pie mūsu ābeles.

 

Aleksa Seņkāne

Ja kāds sapnis saplīst kā stikls

Tūkstoš gabalos sīkos,

Es paceļu vienu no lauskām,

Lai sāktu atkal visu no jauna.

 

Luīze Siliņa

Siena

 

Raksturam ir liela siena,

Bet glezna pie tās ir lieka.

Aizdomājos – kāpēc tā?

Jo viss tak sākās sarunā.

 

Aizejot un parunājot,

Sapratu es būtiskāko-

Mīlu, bēdu, prieku, jēgu?

Acīmredzot saskatu to, ko gleznā neviens negleznotu.

 

Marta Sīmansone

Uz zvaigznes stiklā kalts

Tup Marsa Klejotājs

Tas raud un stikla zārkā tup

Grib jūru, bet no ūdens bail

 

Tad paraugās uz augšu viņš

Redz visumu sev apkārt,

Redz brīvās zvaigznes debesīs

Un saprot, laiks ir atvadīties

 

Laiks atvadīties no debesīm un aizvērt savas acis

Pār zvaigzni pārvelk linu jaku

Klejotājs nu paliek viens

Jau tālāk atvadās no dzīves

 

Tup viņš savā klusumā

Stikla zvaigznes linu jakā

Varbūt jūra ir viņā pašā?

Nu vairs nezinās neviens

 

Vai uz Marsa dzīvo kaķi?

Vai uz mēnes dzīvo krīta zaķi?

Nu dus Marsa Klejotājs

Savā stikla zārkā

 

Nu jau pasaka ir galā

Kā Klejotāja dzīves stāsts

Grūtāk pieņemams ir tas…

Klejotājs esmu es pats.

 

Dzejoļi no 8.vid

Rūta Elīza Arnicāne

Jūtas

 

Kur tu vientuļš naktī brien,

Kur tu saules staros skrien,

Kas tev sirdī mieru dod,

Kas tev sirdī prieku rod,

Kas tev asaras acīs liek,

Mana dvēsele jūtās stieg,

Tu savās domās brien viens pats,

Un cikls var atkārtoties ka rats.

 

Alise Blauberga

Tik daudz kalni ir jāpārkāpj,

Tik daudz, kas jāizdomā,

Kalna galā ceļa galā,

Stāv mans un tavs draugs.

 

Suzanne Caune

 

– [ ] Katram mums ir dzīve sava,

Dzīvo katrs kā nu prot.

Vai es laimei gatava?

Vai es citiem varu dot?

Pienākumus izsveram,

Prioritātes savelkam.

Jaunus apvāršņus kad skaram,

Tā mēs laimei vārtus veram.

 

Lote Grosfogele

Cauri dienai

 

Pieceļoties aizgulējos,

Ēdu brokastis un skrēju

Jaka virsū puķes sānā

Vienai puķei kāts jau plīst

Diena klāt un kūka mutē

Sarunas ar mammu

Sēžu krēslā skatos laukā

Cauri stiklam lietus līst

 

Mārja Dundure

 

Koka zarā sēžu un skatos-

Kā mašīnas brauc garām

Brauc, brauc vienā ritmā,

Kā mākoņi debesīs

Līdz kāds braucējs izjauc ritmu.

 

Kristers Dzenis

Tai rītā, kad satiku es tevi,

Tu likies man kā saules stars un pieskāries man

kā lietus lāses pieskāriens.

Man katrs rīts un katrs vakars svarīgs,

jo tas ir tevis dāvāts

un manas dvēseles miers!

 

Madara Harju

Pasaule nav godīga.

Kāpēc mūs ir jāšķiro?

Kāpēc mūs uzskata par grupām ko var sadalīt?

Kāpēc mana alga ir mazāka,

Ja daru to pašu ko dara Viņš?

Vai es esmu kāds joks par ko pasmieties?

Mana dzīve ir joks.

Jo viņa acīs es neesmu tik pat laba kā viņi visi.

Bet manās acīs mēs esam vienādi.

Kādēļ tā?

 

Marija Hrustaļova

Kad mežā tu sastapsi aļņi,

Kuri ragi ir milzīgi kalni,

Tas alnis ar’ ieraudzīs tevi

Un tajā brīdī tu iejaucies – Dievi!

Tu ieskaties viņa acīs –

Nekad jūst bailes nav nācies.

Viņš ir tik liels, tik stiprs!

Bet tu esi viņam tik sīks…

Tu nezinu talāk kur doties

Un atliek tik’ viņam padoties…

 

Krišjānis Junkers

Cilpu riņķis

 

Mūžīgais cilpu riņķis

Liek sev teikt, ka esi sliņķis

Katru dienu atkārtojas tas, pats

Līdz kamēr paiet jau gads

 

Emīls Līberts

Ir jauns rīts

Jūtu manī strīdas bailes un spīts

Kas šodien mani gaida?

Saule man acīs smaida.

 

Gustavs Matulēns

Ozols diženais, varenais

Ozols varenais, mērenais

Ceļa malā stāv tas stalts

Sniegs uz viņa ir ļoti balts

 

Ralfs Prauliņš

 

Kraujas malā stāvu es,

Lūkojos es tālienē.

Plaisa liela priekšā man,

Kā lai tieku pāri tai?

 

Emīls Razživins

Pirmais septebmbris jau klāt 

Uz skolu janakt sākt 

Visu drosmigi uz skolu iesim 

 Darbus laimigi veiksim! 

 

Sebastians Rudusāns

Karš

 

Smaidoša vabole ierāpās klēpī un aizmiga.

Pif-paf! Un vaboles nav.

Čuššš… It kā nekad nebūtu bijis.

 

Miega kalns izkūp gaisā.

Bet tas nav nekāds vulkāns.

Pufff! Tā ir sprāgstošas lodes skaņa.

 

Kliedzoši dīvaiņi visapkārt.

Un mājas bez logiem.

Dzinnn! Izskan lielajā tukšumā.

 

Viss sākas no jauna.

Ziedošas pļavas un dzidri ezeri.

Putnu treļļi un suņu riešana.

 

Atkal kāda smaidoša vabole…

Tikai nav lemts.

Atkal nav lemts…

 

Kaspars Saukums

Kā mākoņi klīst

Kā ēna slīd

Mazāk un mazāk

Saules gaismas tiek

Tikmēr sidrabains mēness jau koši spīd

 

Laura Strazda

Man tika teikts

Ka mājas ir četras sienas,

Logi, virtuve un durvis ir tikai vienas.

Tētis dod buču uz vaiga

Mamma taisa siltas vakariņas

Mīlestība mājās ir maiga

Nāk man daudz mīļas ziņas

Ar vecmammu staigājot

Ļoti nogurst kājas

Un tajā brīdi saprotu

Ka tomēr cilvēki ir mājas.

 

Nikoleta Ševčenko

 

Daži pelēki mākoņi

un ražas lauku dzeltenums,

debesu ziluma pieskāriens,

un tumša zemes krāsa.

Es gleznošu uz audekla

un tur krāsošu ugunskurus.

Nakts zibeni cauri tumsai,

ko es nesīšu laika gaitā.

Nedaudz ziļuma un malām,

atradīšu es vēl vietu sudrabam,

kas vizuļo mēness gaismā,

Tā redzu es dzīvi.

 

Dzejoļi no 9. kom

Elza Gerda Caune

Atkal ir pienācis laiks,

kad šis tukšums manī ir kļuvis smagāks.

Jau kuro dienu cenšos novērst domas,

guļot gultā vai lasot grāmatas,

bet šī novēršana ir tikai viens liels joks.

Manī  ir tikai stikls,

stikls, kas katru nakti kļūst asāks.

No rīta pieceļoties, tas atkal ir vesels-

bez plaisām,

bet, cauri dienai ejot,

katru soli ko speru,

katras durvis ko veru,

ar katru asaru, kas notek gar manu vaigu

tas sāk plīst,

un tad atkal pienāk vakars un šķiet,

ka tā ir mana pēdējā elpa.

 

Regnārs Gasners

Saulespuķe

 

Tāda necila puķe reiz bija

Kurai visi putni sēklas rija…

Kamēr naktī uzplaiksnīja gaisma

Kamēr naktī bumbas sprāga

Tikmēr viņa gulēja zemē maza

Baidījās, ka to neapēd lielā kaza…

Redzēja sauli, sāka smieties

Sajuta lietu – sāka stiepties

Izauga liela un brīva

Nevis izdzīvoja, bet kļuva dzīva.

Varoņu tauta, varoņu puķe – Ukraiņu Saulespuķe.

 

Annija Marene

Es šodien satiku rudeni,

Tam matos bij vējš, bet kājas ūdenī,

Tas smēja man sejā ar zeltainiem saulstariem,

un griezās ap mani kā dejojot valsīti.

Ak, rudeni, rudeni, kam tu tik trakulīgs?

Vai sirds tev nemaz negrib mieru un klusumu?

Es lūkojos tevī kā saplēstā spogulī,

bet domas kūst sirdī kā aklā virpulī.

Nāks tumsa un bradās pa pasauli.

Nāks veļi un klusiņām grabinās pa klētiņām.

Bet domas šīs dzenu projām no dvēseles.

Nāks gaisma un padarīs mūs laimīgus.

 

Jānis Poots

Baznīcas logs

Raugos es baznīcas logā

Kas gadsimtiem stāv savā vietā

Tajā redzu kā Jēzus dus Marijas rokā

Tas – miers kas mums ir zudis

Kur pazuda laiks kad viss likās jauki

Vairs nevienam ne laika ne naudas

Vai tiešām tik slikti par dārgu pat draugi

Par citiem domāt nebūšot jaudas

Nezinu es vai vel ir jēga

Sasniegt augstāko censties

Par mieru ņemties

Vai vienkārši pagātnē slēpties

Vēlos es atpakaļ tās dienas

Kad visi mēs bijām kopā

Viens otram blakus cieši

Kā mozaīkā baznīcas logā

 

Miķelis Zenfs

Spogulis

Ieskatoties spogulī ieraudzīt var citu pasauli

Paveroties sevī iekšā – tukšums

Ko nu darīt ja iekšā valda tumsa

Gaismai iespidēt nav ļauts

Ņemšu talkā draugu pulku

Laidīšu ar viņiem sevī gaismu

Iesim gleznot lasīt sportot

Iespējams vēl glābjams es

Pēkšņi redzu sevī austam gaismu

Nāk par labu draugu labais drošais plecs

Varbūt tomēr izdosies man izrauties no tumsas

Redzu zinu viss būs kārtībā.

 

Dzejoļi no 9. soc

Anna Olsena

Rudens

 

Rudens saulstari spīd man acīs,

Zem kājām čab un čurkst rudens lapas,

Tik krāsainas kā saulriets karstā vasaras vakarā,

Puķes jau dodas ziemas miegā,

Pēkšņi manī uzplaukst smaids.

 

Regnārs Jermaļonoks

Pirmdiena

Rīta atnākšanā pamodos ar krampi, jo atnāku no brīvām dienām uz dienām ar uzdevumiem un atbildībām.

Grūtību atrodu, kad centos pamosties agri, jo tajā brīdī miegs ir pārāk salds lai no tā atteiktos, bet modinātājs čukst kā rīta gailis.

Skolā es jūtos it kā man dur saulesstars acīs, bet tas ir labāk nekā visu laiku dzīvot tumsā.

 

Vlada Sofija Kočergina

Miers

Miglā lēni tek mierīga upe.

Tik mierīga kā rudens rīts.

Rīta ausmā raisījas saule,

Un tālumā pazūd skumja sirds.

 

Kristers Litaunieks

Upīte

Mākoņi pelda lēni, kā jahtas,

Pie horizonta uzplauka saule,

Un gaisma strauji tiecās pie zemes,

Tā atspoguļo upi, kas mierīgi tek.

 

Paula Aleksandra Paškauska

Konsuellas C

manam zirgam

 

Kad pirmo reizi satikāmies.

Tu biji tik sīka un tik vientuļa,

Bet ne uz ilgu laiku…

Tu man atdevi savu mazo dzīvību.

 

Un kas tā par dzīvi!

Kad tu biji prom,

Jutos tik sīka un tik vientuļa,

Līdz sapratu, ka atdalīšanās ir tikai sapnis.

 

Aiz izteiksmes slēpjas mana mīlestība pret tevi.

Vārdi mani mulsina;

Jo manā prātā visas atmiņas ir dzīvas,

Un manā sirdī tavs tēls ir dziļi iegravēts.

Un tik ilgi kamēr apzinos sevi

Es tevi atcerēšos Konsuella C…

 

Everita Proševa

‘’Bardot’’

 

Apjukumā ienāku istabā siltā,

Kur vijīgas līnijas un maigums liegs

Mani sveicina pēc garās darba dienas,

Ar apburošo smaidu piemiedzot aci.

 

Tā vilina sevi darba pilna

Un trinkšķināt to ne no vietas,

Bet citi darbi rokām pilni,

Viņa atskatās uz mani atraisīti,

 

Kad grūtības malā un radošums galvā,

 Melodijas rit ar maģiskām domām.

Pēc sāpīgām tulznām un bezspēkā jūtām 

Jūsu skaistums ir vilinošs, mana jaunkundze Bardot!

 

Alise Rutenberga

Melnā krāsa

Šajās tumšajās, dziļajās domās

Skaņu viļņi plosās.

Katru mīļu rītu mana pasaule lūst,

Bet, kad draugu smiekli ap mani plūst,

Manas acis atkal atgūst rotaļīgu mirdzumu.

 

Melisa Anete Telšinskaite

Gaišās debesīs uzplaukst saule,

Pavisam rāmi rosās uz priekšu mierīga upe,

Krastā grab sīki akmentiņi kā sīknauda manā krājkasē,

Putni skandē nedzirdētu dziesmu, nemanāmi manu klātbūtni.

 

Tīna Tiščenkova

Es ieeju mežā,

Viss apkārt zaļš.

Zaļajā zāle sienāzis sēž.

 

Tā sperot soļus, es dodos tālāk.

Te ozolā zaļa zīle man māj.

Un zaļa varde peļķē lec.

 

Tā nemanot, man paiet laiks,

Kokus pētot un silu.

Pat nemanu, kurā brīdī man nogurums ir prom.

 

Tikai jūtu spēku pieplūdumu,

Laiks ir doties prom!

 

Dzejoļi no 9. vm

Jete Dreija

Ūdens

Lāses tik sūras

Kāpa no jūras

Uz zemi, ko ūdens apskalo

Bet tās krasti jau drumstalo

Mākoņi jau sakāpuši

Ar lietu tie smagi palikuši

Grib tie lejā nākt

Ūdens pēkšņi sāk šļākt

 

Sanija Gasparoviča

Tavi vārdi, tava dziesma,

Klusi jo klusi kļuva

Vai migla apņēma mūs?

Ne zemi, ne debesis

Saskatīt vairs

Tikai atmiņas paliek vien.

Migla lēni izzūd, ilgas pierimstas

Ceļš uz jauno taku sauc.

 

Samanta Gabriela Kuniga

Melnā diena

Melnie pulvera dūmi šķīst gaisā

Lieli un smagi soļi, tur skanēja

Dienas kā sekundes sāk izgaist

Galva tik deg un sāp

Lūdzu, rimsties!

Kara draudi kā virpulis tuvojoties nāk

Vējš kauc un šalc

Vajag gaidīt, ilgoties!

 

Nikita Kuzmins

Britu Lepnums 

 

Angļu tauta, diža tauta, 

Cienī savu monarhu. 

Karaliene ilgi vada, 

Savu tautu godā tur. 

 

Ērika Liņķe

Melanholija

 

Manās vēnās riņķo tavas asinis

Pastāsti man- kā lai aizmirstu?

Kā lai atmet tam ar roku,

Tam kas liek man sirdij sist,

Tam kas stumj kad spēki rimst

Un kas zemē neļaus krist

Tam kas mūžam necels dūri,

Roku pieturēs kad grūti,

Galvu noglāstīs kad sūri,

Sajutīs kad kaklā dūri

Stāsti man kā aizmirst viņu,

Manu rūgto saldumiņu.

 

Elīna Līcīte

Naids

 

Viņš kā ēna slīd;

Tavu pēdējo gaismas staru aizsegdams.

Viņš tavu sirdi atkausēs;

Naida liesmās sadedzot.

 

Tavai sirdij sasalt neatļaus;

Tevi siltu paturēs.

Līdz tava liesma izdegusi būs;

Vien pelni pāri palikuši.

 

Annika Ķikule

Dusmas

 

Dusmas man pāri nāk,

Klusi klusi iesēžos,

Tevi pamest nevēlos,

Gaidu manu laiku,

Kad piecelties;

Sašutums manī iesaucās,

Dusmas manī iesaucās

Izvēlējās tās,

Kad mans darbs padarīts

 

Emīlija Stramkale 

Dusmas

Vētra un vēji plosās manī.

Grūž un malā stumj manu prieku.

Šo dusmu ceļā nemainīsies ne nieks.

Dusmās man prieka dvēsele trūkst.

Vēlos šīs dusmas kā sniegpārslas putenī ievirpināt,

Es no pasaules sevi aizslēģēju;

Varbūt manas sāpes pārsāpēs kaut kad –

Šo ledaino rētu sirdī sadziedēt cenšos.

 

Katrīna Priede

Cerība

 

Visu savu dzīvi pavadu cerībā,

Ceru, ka drīz notiks kaut kas labs,

Dažreiz es palieku cerot,

Dažreiz cerība atnāk ātrāk nekā es cerēju.

 

Cerībai pienāk arī sava bezcerība,

Tā pienāk tad kad neskaitāmas reizes

Tavas cerības nepiepildās,

Un tad tu padodies, cerēt uz to labāko

Tagad tevī paliek tikai sāpes un ķecerība.

 

Patrīcija Rimma

Jelgava

 

Tas vientuļais students, kurš tur mīt

Parāda kā to dzīvi var tīt.

Nostājies tur un palicis te –

Tik pieskaries nu, lai laimīgs kļūtu.

Vai atceries vārdu pilsētai šai

To seno un skaisto, kas teiksmās mīt?

Likteņi daudzi te kamolā tinas

Pilsētā, kuru par Mītavu sauc..

 

Madlēna Līga Rirdance

Roze un Skorpions

“Ir iesācies jauns pārbaudes gads,

Kuram kā ērkšķiem cauri es brienu

Cik skaists citiem šķiet šis puķu lauks

Bet manas acis te neredz ne rozi vienu

Visai nomākts izskatās skats

Kad viena šai ainai cauri es skrienu

Drosmi un centību savu vērtē katrs pats

Jo indīgās rozes dzēliens mūs vajā ik dienu

Ar tinti parakstam kad ceļamies

un parakstam kad guļam

Rozes dāvinam kad priecājamies un noliekam kad skumstam

Visi vienam cauri mēs ejam

Bet citādāks katram ir skats

Galvenais tu, paliec tikai un vienīgi tu pats.

 

Linards Straume

….

Grieķijā Rodas salā,

Dievam Hēlijam par godu celts,

Sardzē stalti stāvēja

Rodas bronzas koloss.

Kaut lauzta un laupīta –

Vienīgā no septiņiem,

Vienīgā, kas izturēja.

– Kas bij tie senie valdnieki, kas gulēja šeit,

Varenajās Gīzas piramīdās?

 

Maija Šuliņa

Nezinu no kurienes rodas mans stress,

Varbūt par to,

Ka citreiz nejūtu neko,

Ir jāsaka dvēslei’ paldies.

Tik daudz varbūtību uz šīs zemes,

Tajās pazūd mūsu būtības.

Bet dziļi prātā vienmēr būsim mēs,

Un es nezinu kas mani uz pusēm plēš,

Bet dziļi prātā man atmiņas par mums sēž

Un dvēsle’ tās prāta sāpes dzēš..

 

Markuss Vorps

…..

Es gribu dziedāt, gribu dejot,

Man gribas dzīvē sasniegt daudz.

Bet, kad es pieceļos no rīta,

Manškiet, ka man nekas nav ļauts.

Ir kājas smagas, mēle stīva,

Tā škiet, ka nesanāk nekas.

Kad vakarā es gulēt iešu,

Man atkal viss būs ļauts!

 

Dzejoļi no 9.vt

Tīna Bērziņa

 

Drosme nav man vienmēr man līdzās,

Skolas gaitās tā pazūd manās domās.

Kad domas paliek tīras,

Drosme parādās no jauna.

 

Amanda Cirša

***

Tās acis kas vēro

Kā dimanta pogas,

Tā sirds kas kvēlo

Kā uguns bulta,

Tās bailes kas nomāc

Doties nezināmajā,

Tas ir brīdis kad padomāt.

 

Enija Eva Čerpakova

Rudens klāt

 

Koka lapas nu jau birst

Grādi atkal ātri krīt

Nu jau lapas nobirušas

Vārna kliedz jau rudens klāt

Skolēni jau rosās braši

Katru rītu čakli, čakli

 

Dārta Devena

Vienīgā doma

Es ieraugu tevi un apstājos.

Viss kļūs tik kluss,

No manas galvas izskrien pāri simts domas.

Tagad manā prātā- vienīgi tu

 

Betija Lurdesa Jermiļina

 

Pie Daugavas es stāvu,

bez nekādas nākotnes.

Domājot par pirmdienu,

tā itkā nepienāktu.

 

Domas skrien,

man pāri galvai.

Sapņu daudz,

bet nav tos vērts.

 

Apsēdos uz slapjā betona,

nodomājoties par pirmdienu.

Atkal tā jau te man azotē,

smaidot sirds pilna.

 

Laiks izūd un tā jau klāt.

klauvē ka traka,

ka visi ir nomodā,

skrienot pie tās.

 

Ilze Jumiķe

ziemassvētku naktī klusā

parlaižas pār zemi sniegs

klusām viegli nemanoti

atbrauc ziemassvētku prieks

 

Markuss Kabaks

Laiks..

 

Nākotne ir tagad,

Tu spēj rīkoties darīt,

Mācīties un veidot.

Viss būs ideāli!

Galvenais – censties,

Darīt un izpausties!

Tikai laiks spēs teikt,

Kad šim visam būs jābeidzas?

Tagad? Tūlīt? Vai rīt?

Tikai laiks spēs to teikt.

 

Evelīna Kairiša

Utopija

 

Utopija ir vieta, kur ieelpot svaigu dvesu gaisa

Vieta kur visi ir jauki, pieklājīgi un godīgi

Vieta kur eņģeļi lido it visur

Vieta kur visi ir vienoti zem viena spārna

 

Viktorija Kleina

Lai nokļūtu virsotnē

 

Lai nokļūtu virsotnē

Pirmais solis ir jāsper

Lai nokļūtu virsotnē

Bailes ir jāpārvar

Lai nokļūtu virsotnē

Solis pa solim ir jāsper

Labāk atkāpties vienreiz

Nekā izdegt un apakšā nokļūt

Lai nokļūtu virsotnē

Solis pa solim ir jāsper

 

Laura Krūmiņa

Saule kaut kur tālu tālumā,

Lietus un vējš arī nesilda mani,

Vēsi ir šie rudens rīti,

Vakari un reizēm arī pēcpusdienas,

Viens vienīgs mēness

Manā stikla logā

Šo rudeni izgaismot spēj.

 

Kārlis Lapšins

Čaklais audējs

 

Čakls zirneklis centīgi tīklu auž;

Un septembra drēgnajā rītā pats tajā snauž;

Melnajam kovārnim tas drusku skauž;

Tas savu sašutumu ar skaļu ķērcienu drosmīgi pauž.

 

Evelīna Linde

Lasītprieks

 

Grāmatas lasīt visiem ir prieks

Datorā sēdēt ir tik nieks

Lai var sanākt visi kopā

Ļoti lielā ļaužu lokā

 

Lana Ozola

Es pamostos vietā

Kur aiz loga spīd saule

Vietā, kur katrs ir laimīgs un pateicīgs

Vietā, kur laiks nav tik steidzīgs

Vietā, kur aiz kalniem ir lejas

Vietā, kur visi ir laimīgi un smejas

Vietā, kur rodas lustīgas dejas

Vietā, kur redzu priecīgas sejas

 

Māra Segliņa

vecā mīļā skola

vieta kas katram ir pārdzīvota

kur kaļam sev zināšanas galvā

ko liksim savas dzīves spēles galdā

 

Anastasija Sokolova

Stāvot pie malas, lūkojos turp,

Cerība aiziet un notup tur,

Velme vien tikt, kur tā tup,

Kur gaisma spīd, un cerība tup

 

Roberts Vanags

Ārā

 

Es braucu ar riteni

Pa zemes ceļu

Viss kratās

Ainavas mainās

Lietus līst

Krusa krīt

 

Vidusskolēnu dzejoļi

Gundega Gaujere, 11.soc

Es palieku tepat

 

Tu gribi pieaugt un aizmirst,kas es esmu,

Gribi mani no sava dzīves vilciena izsēdināt,

Man drosme ir,es iešu laikam līdz un pati likšu savas dzīves mozaīku tālāk bez tevis.

Es turpināšu dzīvi ar bērna mīlestību,

Un neraizējies-viss tāpat notiks,kā tam jānotiek,

Un zvaigzne kritīs tad,kad tai jākrīt,

Un kopā tiksimies zvaigžņu putekļos.

 

Amanda Foigta, 11.vid

Sapņo

 

Sapņo.

Nekad nepārtrauc.

Sapņi lido kā putni.

Tie jāķer aiz spārniem un jālido līdzi.

Nenoskaties kā tie gaist.

Tas ir vieglāk. Es zinu.

Un varbūt tu kritīsi.

Un jo augstāk lidosi, jo smagāk tieksies pret zemi.

Bet vienmēr var dzīties tiem pakaļ.

Tiem sapņiem, kas lido kā putni.

Augstu un ātri.

Brīžiem šķiet neaizsniedzami.

Bet nebaidies,

Jo, kad sasniegsi mākoņus,

Saule spīdēs spožāk.

Sapņo.

Un nekad nepārtrauc.