Latvija manā plaukstā

Spīdolas Valsts ģimnāzijas skolēni, skolotāji, vecāki, absolventi, draugi un sadarbības partneri!!

“Baltijas sirdī, Rīgas jūras līča apskalota, dzīvo Latvija. Kad zvaigžņotais tumsas aizkars atveras un pirmie saules stari viļņiem pieskaras – diena ir sākusies. Latgales ezeri saulē mirgo un ļaujas maigajam vējam. Tikmēr Kurzemē meitas basas kājas auj un pļavā vainagus pin. Braši vīri soļo art Zemgales laukus plašos, bet Vidzemē, kalniem pāri, putni ceļas debesīs. Ceļas brīvi. Un brīvi skan dziesma. Tik brīva kā Latvija. Latvijā būs diži ļaudis, kas vienu dziesmu dziedās, kas savu zemi sargās, kas vienmēr klusi lūgs – “Dievs, svētī Latviju!” (Madara Murņikova)

Ir atkal novembris. Lai gan dabā gada 11. mēnesis ir vistumšākais un pelēkākais, mēs, latvieši, domājam citādi: tas ir sarkanbaltsarkanais un uguns mēnesis, kad 11.novembrī iededzam svecītes, godinot brīvības cīnītājus, kad 18.novembrī dedzam gaišu liesmu latvju spēka zīmēs, lai gaišs ceļš brīvībai un dzīvošanai. Tā ir mana riekšava Latvijas.

Šis ir laiks, kad visvairāk es brīnos, kad vairāk jāpadomā par dzimteni un zemi, kur dzīvojam. Un atkal jāsecina, ka te, Latvijā, ir vislabākā vieta, kur būt un mīlēt, dzīvot un strādāt, priecāties un skumt. Tikko ir izbaudīts krāšņo lapu un košo mārtiņrožu rudens (un šogad tas bija fantastisks!), izbraukātas un apgūtas vietējās teritorijas, tik daudz redzēts: sakoptas vietas un darbīgi cilvēki. Es brīnos.

Ak vai, lai gan gana liela, tomēr tik maza – Latvija manā plaukstā. Un tā mūžīgi…
Rīts ir visbrīnišķīgākais laiks, kad Latvija vēl guļ, bet Zeme jau mostas. Tā ir mūzika, kas rodas klusumā – lapu čaboņa, vēja balss, agro gājēju kurpju papēžu atsitieni pret ietvi, vēl sapņos esošo mājinieku mierīgā elpošana. Tad Latvija ir īsta – nav samākslotu smaidu, nepatiesu runu un viltotas steigas. Viss ir tik vienkārši un skaisti.

Un man tas tik ļoti patīk! Jā, man patīk cilvēki, kad tikko pamodušies – izspūruši un patiesi. Man patīk kafijas smarža rītos, kad tā vēl nav sajaukusies ar ikdienas rutīnu, ieradumiem un meliem. Un man patīk vēl tik daudz procesu un darbību, kas noris no rītiem. Jo katra jauna diena ir sākums, sākums kam labākam – tā ir dota, lai mainītu un mainītos, lai būtu labāk. Lūk, mana riekšava Latvijas un mana Latvija manā plaukstā. Lai cilvēki būtu cilvēki – tādi, kādi viņi ir, tādi, kādi viņi vēlas būt – vienkārši un patiesi. Lai dzīve būtu dzīve, nevis leļļu teātris. Hanss Kristians Andersens ir teicis, ka ,,cilvēka dzīve ir pasaka, rakstīta ar Dieva roku”. Kāds varbūt teiks – pasauli nevar mainīt. Atbilde ir vienkārša – jāsāk ar sevi un savu pasauli. Jo aizbēg laiks. To vairs nepanākt. Nekad arī otrreiz netaps tas dots.

Neuzkrājiet laiku un attiecības kā zeltu bankā, bet kā graudus zemē iesējiet. Esiet patiesi, īsti, mīliet. Un turpiniet savu ceļu – piepildiet mazus un lielus sapņus, īstenojiet savu mērķi un saglabājiet ticību, ka vispirms pats par sevi un tad visi kopā spējam darīt un pārsteigt.

Lai novembris ir skaists svētku mēnesis!

Spīdolas skolas kolektīvs

2020.gada novembrī.

Kategorija(s): Vecākiem

Nav komentāru

Komentāri šim ierakstam ir slēgti.