Cienījamie  vecāki, skolēni, skolotāji,

absolventi, sadarbības partneri

un mūsu domubiedri!

Lai nākamajā gadā nezūd apņēmība piepildīt mazus un lielus sapņus, īstenot savus mērķus un saglabāt ticību, ka gan es, gan  visi kopā spējam radīt brīnumus, kas pārsteidz.  Ej vienu soli tālāk, nekā tev prasa;  nesoli, bet dod vairāk nekā no tevis gaida  kolēģis, darbs, mīļie, līdzīgie un arī svešie. Tā vairojas devīgums un laime.

Sirds  lai piepildās ar gaišām domām! Lai  spēks pateikt  ,,paldies” tiem cilvēkiem,  kuri  ietekmējuši  ikdienu un lēmuma pieņemšanu! Uzraksti labus vārdus un pasakies  bērniem, vecākiem, radiem, draugiem, domubiedriem, jo atzinība  emocionāli uzlādē gan devēju, gan ņēmēju, un labie vārdi sasilda un piepilda!

Lai  ir, ko mīlēt, un ir, kas mīl; lai ir, ko darīt, un ir, kas novērtē!

          Gaišu svētku laiku un veiksmīgu Jauno gadu vēl Spīdolas saime

Divi eņģeļi ceļinieki nolēma pārnakšņot turīgu saimnieku mājā. Ģimene bija diezgan skopa un atteicās ielaist eņģeļus viesistabā. Guļasvietu viņiem ierādīja aukstā pagrabā. Kad eņģeļi bija uz cietas grīdas iekārtojušies, vecākais no viņiem ieraudzīja sienā caurumu un aiztaisīja to. Kad jaunākais eņģelis pajautāja, kāpēc viņš to izdarīja, vecākais atbildēja : „Ne vienmēr ir tā, kā liekas.”
Nākamajā naktī eņģeļi nonāca pie nabadzīga, bet ļoti labsirdīga zemnieka mājas. Patīkamie saimnieki mīļi uzņēma ciemiņus, cienāja ar visu, kas bija pašiem, un nolika gulēt savā gultā.
No rīta, tikko bija uzlēkusi saulīte, eņģeļi ieraudzīja zemnieku un viņa sievu gauži raudam.  Vienīgā govs, kas bija viņu ģimenes vislielākais atbalsts un vienīgais iztikas avots, bija beigta.
Jaunākais eņģelis sāka nervozēt un jautāja vecākajam, kāpēc viņš pieļāva, lai tā notiek: „Pirmajā ģimenē bija viss, un tu viņiem vēl arī palīdzēji; otrā ģimene bija trūcīga, bet labprāt mūs uzņēma, tomēr tu pieļāvi, lai viņu govs nomirst.”
„Ne vienmēr ir tā, kā liekas,”  atkal atbildēja vecākais eņģelis. „Kad mēs gulējām aukstajā pagrabā, es ievēroju , ka sienā ir apslēpta manta. Bet, tā kā mājas saimnieki bija ļoti skopi un cietsirdīgi, es aizmūrēju caurumu sienā, lai viņi neko neatrastu. Tad, kad mēs gulējām zemnieka gultā, nāves eņģelis atnāca pēc viņa sievas. Un es piedāvāju sievas vietā govi. Redzi – ne vienmēr ir tā, kā liekas.”
Dažreiz gadās tā, ka ne viss notiek, kā gribētos vai kā tam vajadzētu notikt.
Bet, ja tev ir ticība, tad tev jātic arī tam, ka ikviens rezultāts ir domāts tev un tavam labumam.  Bet par to tu vari arī kādu laiku nezināt. Daži cilvēki ātri ienāk mūsu dzīvē un tikpat ātri zūd. Bet daži ienāk kaut vai tikai  uz mirkli  un top par draugiem, un paliek, atstājot ļoti siltas atmiņas dvēselē. Un tad maināmies arī mēs paši, jo esam atraduši īstu draugu. Vienmēr glabā sev blakus savu mazo eņģelīti! Viņš ir tavs sargeņģelis, kurš ir atnācis, lai tevi sargātu. Viņš ir īpašs sargeņģelis…

Un ņem vērā, ka tieši tagad
– kāds par tevi domā un laimīgi smaida;
– kāds lepojas par tevi;
– kāds rūpējas par tevi;
– kāds skumst pēc tevis;
– kāds vēlas ar tevi parunāties;
– kāds vēlas būt kopā ar tevi;
– kāds tic, ka tev ies garām visas bēdas;
– kāds ir pateicīgs par tavu atbalstu;
– kāds grib tev piekļauties;
– kāds tic, ka viss atrisināsies labvēlīgi;
– kāds ļoti vēlas, lai tu būtu laimīgs (a);
– kāds grib, lai tu viņu atrastu;
– kāds svin tavu veiksmi;
– kāds vēlas tev uzdāvināt dāvanu;
– kāds domā, ka tieši tu esi DĀVANA;
– kāds mīl tevi;
– kāds apbrīno tavu gribasspēku un apņēmību;
– kāds vēlētos būt par plecu, uz kura tu vari izraudāties.

Vakardiena ir vēsture.  Rītdiena – noslēpums. Šodiena – tā ir dāvana (ne par velti angļu valodā tagadne un dāvana ir „a present”).

Cilvēkam ir dots kas īpašs – dzīvot un līdztekus prast novērtēt katru izdzīvoto mirkli, jo… dzīvei  taču nav ģenerālmēģinājuma …
(https://calis.delfi.lv/atputa/biblioteka)