Šī gada 6. novembrī deviņi mūsu skolas skolēni un divas skolotājas devās nedēļu garā apmaiņas braucienā uz Gruziju, pie skolēniem, kas pirms pusgada viesojās arī mūsu skolā.

Turp devāmies trīs ar pus stundu ilgā braucienā ar lidmašīnu satraukuma, intereses un pilnīgas neziņas par gaidāmo  pilni. Izkāpjot no lidmašīnas izgaisa viss satraukums, aizmirsās ari neziņa un palika vien ieinteresēti vienpadsmit acu  pāri, kas ziņkārīgi lūkojās mūsu turpmāko septiņu dienu mājas – Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi. Uz šo nedēļu katram no mums bija sava Gruzijas ģimene, tā mums nodrošināja ēdināšanu, naktsmītnes, atbalstu un vienkārši mājas sajūtu.
Dienas pagāja zibenīgi – ekskursijas, skaistā daba, viesmīlīgie cilvēki, savdabīgie ēdieni un karstasinīgā kultūra – viss tik piesātināts un tik lielos daudzumos, ka grūti to visu ierāmēt šajās septiņās dienās, bet mēs centāmies. Pirmajā dienā kārtīgi iepazinām skolu – izpētījām skolas telpas, pagalmu,kurā aug vīnogas, skolēnus un iekšējos noteikumus, kas  krasi atšķīrās no mūsu skolas un ierastās vides.

Atlikušajās dienās mēs iepazināmies ar Gruzijas skaistākajām un nozīmīgākajām vietām, īpaši svarīga viņiem bija  baznīcu kultūra, ko arī izpētījām visplašāk. Atmiņā noteikti paliks arī īpašā galda kultūra, ko piekopj ikkatrs Gruzijas iedzīvotājs, ko sastapām. Ēšanas paražas, tosti, tradicionāli ēdieni un  īpaša atmosfēra – tas raksturo ikvienu tur ieturēto maltīti.
Taču tā pat kā nav iespējams to visu izbaudīt līdz pašām saknēm septiņās dienās , nav iespējams aprakstīt visus tur pavadītā laika notikumus tik ierobežotā vārdu skaitā. Tāpēc, šeit ir iespēja pāris teikumos izlasīt visu Latvijas dalībnieku viedokļus par pieredzēto :

Skolotāja Ilze – Domāju, ka šī ciemošanās padarīja mūs ne tikai gudrākus, bet, galvenokārt, labākus. Gan kā cilvēkus, gan – latviešus. Mēs mācījāmies ar lielu un patiesu cieņu izturēties pret diezgan atšķirīgām tradīcijām, atšķirīgām savstarpējām attiecībām, attieksmi pret reliģiju, pat ēšanas paradumiem. Mums bija iespēja izvērtēt un salīdzināt savu patriotismu, savas zināšanas, cieņu pret latviskajām tradīcijām un Latvijas vēsturi, savu viesmīlību. Un šķiet, ka mums ir daudz ko pamācīties. Arī gruzīnu kolēģi un skolēni no mums ir ko mācījušies, kaut vai, piemēram, attieksmi pret laiku un precizitāti. Ļoti ceram, ka šī draudzība turpināsies.

Vilma – Gruzijā pavadīju labiem iespaidiem un emocijām bagātu nedēļu. Piedzīvoju daudz patīkamu notikumu, kā arī iepazinu šīs tautas kultūru.

Karīna – Šī nedēļa bija pilna piedzīvojumiem, redzēts tas, kā dzīvo citur pasaulē, ar saviem uzskatiem un citādākām nākotnes vīzijām. Šis brauciens noteikti paliks atmiņā ar savu skaisto dabu un viesmīlību, kura bija visur, kur vien bijām.

Juris – Gruzija ir tāda zeme, kura tik ļoti atšķiras ar unikālo kultūru un iedzīvotāju savdabīgo dzīvesveidu, ka iejūtoties gruzīnu sabiedrībā, jutos kā zīdainis, kas mācās staigāt.

Artūrs – Man patika viss un visi.

Skolotāja Inta – Gruzijas lielākā bagātība ir cilvēki. Tbilisi ir Mātes Gruzijas statuja– ar pialu vienā, bet zobenu otrā rokā. Tā  ir viesmīlīga draugiem, bet gatava cīņai pret ienaidniekiem. Šeit katrs gruzīns lepojas ar savu izcelsmi, tradīcijām un zemi. Apciemojiet Gruziju, sajutu tās viesmīlību un izsmalcināto virtuvi, iepazinu Kahetijas vīna tradīcijas, skaisto kalnu dabu un vietas, kas ir nozīmīgas pašiem gruzīniem.

Man – tā paliks kā vel līdz galam neiepazīta, bet mīļa zeme kurā atgriezties, lai satiktu jauniegūtos draugus un atkal izbaudītu man tik saistošo kultūru.