…varu tikai priecāties, ka esi palūgusi man ko uzrakstīt. Jāatzīst gan, ka pēdējo trīs gadu laikā es par skolu īpaši nedomāju. Reizēm varbūt tikai jūtoties lepna, ka esmu pabeigusi tieši Spīdolas ģimnāziju, bet reizēm noskurinoties no šausmām par agrajiem un mokošajiem rītiem, kad katru darba dienu vajadzēja celties un iet uz skolu. Pēc dabas esmu kārtīga „pūce”, kas labprātīgi no gultas laukā nekāpj agrāk par desmitiem. Laimīgā kārtā dzīve ir iekārtojusies tā, ka man tas pagaidām nav jādara. Reiz pat es skolu redzēju murgā. Īsie starpbrīži un hierarhiskās attiecības, kas vienkārši ir raksturīgas skolai un kam tā arī laikam ir jābūt, bija pretstats koleģiālajai un brīvajai universitātes videi. Bet jo vairāk brīvības dots, jo lielāka atbildība par to jāuzņemas, un šajā ziņā skola bija tā vieta, kur, iespējams, vēl pēdējo reizi kāds par tevi rūpējās un uzņēmās daļu šīs atbildības uz saviem pleciem, jo laikam zināja, ka līdztekus nodarbībām skolas solā bija jāiemācās tikt galā vēl ar neskaitāmām citām bezgala svarīgām lietām.

Bet tagad nu ir pienācis tas brīdis, kad es beidzot esmu aicināta padomāt par šiem gadiem un izteikt pateicību savai skolai. Iespējams, būtu arī kāda kritika, bet tā kā ir svētku laiks, tā lai paliek citai reizei.

Vispirms es vēlos pateikt paldies Litai tāpēc, ka viņa mums lika lasīt Augustīna darba „Atzīšanās” XI grāmatu. Ļoti iespējams, ka neviens cits viņai neizteiks pateicību par šo „ārkārtīgi jauko” mājas darbu, tāpēc es ceru, ka viņas sirdi sasildīs mana atzinība un apgalvojums, ka tas patiešām ir brīnišķīgs un ļoti ievērojams filosofisks, teloģisks un literārs sacerējums. Man pirms dažām dienām beidzās sesija un viens no filosofijas kursa uzdevumiem bija uzrakstīt refleksiju par šo – XI grāmatu. Jāpiemin, ka Augustīns bija tas „laimīgais”, par kuru man sanāca atbildēt arī kristietības vēstures eksāmenā. Ja tā godīgi, Lita, es patiešām izsaku apbrīnu visiem tiem, kuri ir spējīgi studēt filosofiju, jo šajos cilvēkos ir milzīgs intelektuālais potenciāls un apbrīnojamas darba spējas.

Tikai, protams, ka ne jau informācija ir tas, ko skola savos audzēkņos ieliek. Zināšanas vispār, manuprāt, ir kaut kas ļoti otršķirīgs. Cilvēkam nekad nevar būt plašas zināšanas. Jo vairāk viņš mācās, jo skaidrāk viņš apjauš, ka zina tik maz… tik ļoti maz – gandrīz neko. Sokrāts taču arī teica „Es zinu, ka neko nezinu”, bet tas taču nenozīmē, ka mēs viņu neuzskatītu par gudru. Mans lieliskais pasniedzējs, vēstures doktors, pēc viena eksāmena pateica, ka nevar mums likt sliktas atzīmes, jo mēs taču tikai tagad esam sākuši mācīties un eksāmens ir nevis pēdējais, bet gan pirmais solis uz izglītošanos, kas turpināsies visu mūsu dzīvi. Un tieši tāpēc, manuprāt, vislabākais, ko skola jaunajā cilvēkā var ielikt, ir vēlēšanās pilnveidoties, attīstīties, augt, nebaidīties no pārmaiņām, bet priecāties par tām, nekoncentrēties uz rezultātu tik daudz, kā uz pašu procesu, jo pati dzīve savā būtībā ir darbība, nevis iznākums.

Pirms vairākiem gadiem – laikam pirms astoņiem, kad es mācījos septītajā klasē, es uzrakstīju savai skolai Spīdolas dienā dzejoli. Toreiz man patika rakstīt dzejoļus, bet tā bija pirmā reize, kad mans darbs tika publicēts. Tas bija avīzē „Zemgales Ziņas”. Es ļoti uztraucos – domāju -varbūt tas ir slikts dzejolis, ko esmu uzrakstījusi, un varbūt man nevajadzēja labāk nemaz mēģināt… Bet kritikas vietā es saņēmu atzinību no skolotājas Ārijas. Viņa mācīja kādreiz mums krievu valodu. Viņa teica, ka mans dzejolis ir brīnišķīgs un man noteikti ir jāturpina rakstīt. Es esmu ļoti pateicīga viņai par šiem vārdiem un es tos visu laiku glabāju sevī un, man šķiet – neaizmirsīšu nekad.           Pēc tam es jau daudz mērķtiecīgāk sāku piedalīties dažādos literāro darbu konkursos. Reizēm pat ļoti veiksmīgi.  Mēs braucām uz Lielvārdi un uz Brakiem, un man ir paldies jāsaka savām literatūras skolotājām Zaigai un Daigai, kā arī Litai par to, ka viņas mani atbalstīja un palīdzēja gan ar savu kritiku un viedokli, gan ar pareizu pieturzīmju salikšanu.

To visu es izklāstīju tāpēc, ka es joprojām rakstu. Nu labi… nevaru lepoties ar lieliem panākumiem vai publikācijām, bet palēnām saprotu, ka es patiešām vēlos kādu dienu turēt rokās izdevniecības izdotu savu grāmatu. Un es esmu pārliecināta, ka agrāk vai vēlāk tas arī notiks. Bet ja nebūtu skolas un ja nebūtu skolotājas Ārijas, varbūt arī šādas pārliecības nemaz nebūtu.

Skola – neskatoties uz to, ka tajā ir iepriekš noteikta kārtība, kas jāievēro, tā ir tukša, formāla konstrukcija bez cilvēkiem, kas piešķir tai jēgu un to veido. Un kādi būs šie cilvēki, tāda būs skola. Ja viņi būs sirsnīgi un vienkārši, ar labu humora izjūtu, tad skola būs mājīga. Ja viņi būs kritiski un zinātkāri, tad skolai būs labi panākumi konferencēs un olimpiādēs. Ja viņi būs draudzīgi un saliedēti, tad arī skola būs vienota un spējīga aizstāvēt savas intereses. Es novēlu katram, kas piederīgs Spīdolas ģimnāzijai, gan skolēniem, gan skolotājiem, gan visiem absolventiem un darbiniekiem, apzināties savu milzīgo un svarīgo lomu savas skolas veidošanā un pildīt to pēc iespējas labāk, jo skola nav ēka, bet gan dzīvs organisms, kura šūnas esam visi mēs.

Līga Plivča,

2009. gada izlaidums,

Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes un Juridiskās koledžas studente.

2012. gada 2. februārī.