..bet visā visumā, es esmu bezgalīgi pateicīga Andrim Tomašūnam un Gunāram Kurlovičam par to, ka Spīdola tika izveidota un, protams, arī visiem tiem, kas palīdz tai būt joprojām. Tā ir viennozīmīgi LABĀKĀ skola manā mūžā! Ja gadās grūtības Saules skolā, es vienmēr atceros par Spīdolu – mums taču arī bija grūti! Jo īpaši pirmajos gados, kad mācījāmies nežēlīgi daudz, īsti nekas no mācību materiāliem nebija, skolotāji nāca un gāja, ēkas mainījās utt. Bet ja godīgi, tagad, kad esmu izaugusi, man ir diezgan vienaldzīgs fakts, ka ķīmijas eksperimentus mēs izvedām burtnīcās, nevis mēģenēs. Daudz svarīgākas ir attiecības un notikumi, kas mūs tik dažādus turēja kopā (un daudzviet tur joprojām). Lielas idejas, ko tolaik vēl mazi knariņi esot, uzdrīkstējāmies realizēt. Latvijas un cilvēku mīlestība, ko ievilkām savās plaušās, un savā ziņā saindējāmies ar to uz mūžu, lai agrāk vai vēlāk katrs izdarītu savā dzīvē vismaz vienu labu darbu citu labā. Es skatos uz mūsu laiku Spīdolniekiem – par ko viņi ir kļuvuši tagad – lielākā daļa ir pašpietiekami, mazliet dulli ideālisti, bet, kas svarīgākais, LIELI un STABILI cilvēki. Un manā skatījumā, tas ir galvenais, ko skola var iedot – ticību sev un iekšējo urduli vismaz reizi dzīvē būt pašam par sevi!

Milzīgs paldies ikvienam Spīdolā, ar ko man ir bijis tas gods kopā būt!

Iveta Pavziniuka (Štopa)

www.saulesskola.lv